Lindai Freibergai netrūkst prasmes saskatīt skaisto

Vairāk attēlu galerijā

Aizvadītajā piektdienā hipermārketā „Pārogre” šaurā radu un žurnālistu lokā tika atklāta mākslinieces Lindas Freibergas gleznu izstāde „Ziedēšana”. Dodoties uz pasākumu, paturēju prātā, ka Linda ir ne tikai māksliniece, bet arī Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vedekla. Taču, ieraugot apburošo sievieti ar spilgti zilām acīm un viņas darbus, sapratu – viņa pirmām kārtām ir spilgta un talantīga personība.

Aplūkojot Lindas gleznas vērīgāk, var sajust mākslinieces garastāvokli, kāds viņu bija pārņēmis darbu tapšanas laikā. Piemēram, kaza uz dienvidu ainavas fona ir noskatīta Grieķijas kalnainā apvidū, kur Linda ar vīru Kārli reiz apmaldījās.

„Braucām apmēram divas stundas, bet kad beidzot apstajāmies lai atpūstos, pēkšņi, it kā no nekurienes parādījās kazas,” atminas Linda. „Toreiz tas likās kā apbalvojums par izturību un pārdzīvotais tik ļoti iespiedās atmiņā, ka pārbraucot mājās centos to attēlot.”

Savukārt Lindas pašportretā izmantotās tumšās krāsas uzreiz nodod viņas slikto garastāvokli, to gleznojot. Un tā arī bija – kādreizējā nepieciešamība divreiz nedēļā apmeklēt angļu valodas kursus kaitinaja mākslinieci. „Kad emocijas ir īpaši spēcīgas, gribas gleznot pašportretus,” atzīst viņa.

Linda Freiberga viegli šķiras no saviem darbiem gan dāvinot tos, gan pārdodot. „Mēs cenšamies dāvinat gleznas labiem cilvēkiem,” piebilst mākslinieces dzīvesbiedrs Kārlis Freibergs. Linda parasti neinteresējas, kas iegādājas viņas gleznas, taču atzīst, ka labprāt piedzīvotu pārsteigumu aizejot kaut kur ciemos un ieraugot tur kādu no saviem darbiem.

Daudziem māksliniekiem raksturīgā īpašība – uzsākt darbu un, nepabeidzot, pamest to novārtā, jo kaut kas nav paticis, - Lindai nepiemīt. Arī izstādē „Ziedēšana” aplūkojamās gleznas tapušas pāris „uzlēcienos”. Piemēram, skaistās tulpes uzziedēja uz audekla pāris stundu laikā. „Dažreiz man šķiet, ka glezna nav pabeigta, bet nezinu, kas tai trūkst,” atzīst maksliniece. „Taču ja tā neilgu laiku „nostāvas”, kļūst skaidrs, ka patiesībā tur vairs nav ko „piebilst”.”

Lindai ir arī tekstildarbu izstāde, kas patlaban ceļo pa Lietuvu, taču, iespējams, nonaks arī līdz Ogrei. Tajā Lindas veidotās maskas un citus tekstildarbus papildina viņas vīra Kārļa Freiberga fotouzņēmumi. Pirmo fotoaparātu „Rollei” Kārlis saņēma no dāvanā no tēva 15 gadu vecumā un kopš tā laika viņa dzīve bez foto nav iedomājama. Tāpat kā Lindu padara laimīgu gleznošana, tā Kārlis gūst pozitīvas emocijas fotografējot cilvēku sejas, dabu un dievnamus. Interesanti, ka Kārlim joprojām nav digitālā fotoaparāta un viņš strādā tikai ar krāsu filmiņām. „Labprāt iegādātos digitālo fotoaparātu, bet kaut kā nevaru saņemties,” pasmaida viņš. „Turklāt, kvalitatīva kamera un labi objektīvi dārgi maksā.” Vaicāts, ko viņš domā par digitālo foto apstrādi programmā „Photoshop”, ko piekopj daudzi fotomeistari, Kārlis atbild: „Esmu dzirdējis, ka ar to ir forši strādāt. Būs kādreiz jāpamēģina.”

Apjautajoties Lindai, vai radniecība ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu uzliek pienākumus, viņa manāmi saspringst. Tas neesot nekas slikts, taču vienmēr gribas, lai cilvēki identificē viņu kā personību, nevis kā prezidentes vedeklu. Savukārt žurnāla „Una” vāka foto Linda komentē šādi:

„Intervējot mani žurnālam „Una”, korespondente neuzdeva nevienu jautājumu par manu saistību ar prezidenti,” atminas Linda. „Es pat nopriecājos – beidzot!”  Taču vēlāk žurnāla vāku rotāja ne tikai Lindas foto, bet arī uzraksts „Prezidentes vedekla – Linda Freiberga”, turklāt mākslinieces vārds tika nodrukāts divreiz mazākiem burtiem. Lai arī kā – Lindas panākumiem nav nekāda sakara ar vīramātes „svarīgo” statusu. Noteicošie faktori ir prasme saskatīt skaisto, uzcītība un darba mīlestība.